Ironija

Vai mēs neesam smieklīgi? Tipiskais latvietis- kad ir auksts, tad nav labi, kad ir karsts, tad atkal nav labi. Kad par kādu raksta presē, tad interneta komentāros šo cilvēku izķengājam līdz pēdējam, vienmēr runājam "gudri", pat tad ja par lietu nav ne mazākās sajēgas. Čīkstam par neizmaināmo, bet par izmaināmo neliekamies ne zinis. Tipiskais latvietis.

Klikšķis

Tu darīsi lietas un teiksi vārdus, kad būs īstais brīdis. Tu zināsi, ka īstais brīdis ir pienācis, Tu to vienkārši sajutīsi.
Pēdējās dienās mani moka muļķīga apziņa. Domāju, ka pirms pusgada palaidu garām labāko iespēju, kāda līdz šim man tika dota. Atkal neizlēmības un baiļu dēļ. Paldies!

Mazliet no jauna.

Dažkārt labākais ir dažas lietas vienkārši izdzēst. Piemēram, manus iepriekšējos bloga ierakstus, kuri man šķita tik ļoti ne mani. Tik ļoti mazi un smieklīgi, ka man nācās sevi kaunināt. Kaunināt. Kāpēc? Vienmēr pienāk tas brīdis, kad tu kaut ko saproti, kad iepriekšējais ir zudis, un jaunais ir tas, ko tu vēlies izdzīvot pilnībā. Vai mēs reizēm neesam absolūti dīvaini ļaudis?